Sāpes
Muguras sāpes
Galvassāpes
Hroniskas sāpes
Kakla radikulīts

Cervical radiculopathy

Kakla radikulīts

Kakla radikulīts visbiežāk izpaužas kā sāpes muguras smadzeņu kakla daļas nervu kairinājuma, iekaisuma vai traumas dēļ. Sāpes lokalizējas rokas bojātajā pusē un var būt asas, durošas, līdzīgas elektriskās strāvas triecieniem.
Kakla radikulīts un kakla radikulopātija nav sinonīmi. Kakla radikulopātijas gadījumā ir jušanas un/vai kustību traucējumu objektīvas pazīmes. Šie abi traucējumi viens otru neizslēdz un ir bieži satopami vienlaikus. Kakla radikulītu izraisa muguras smadzeņu nervu kairinājums, savukārt termins "radikulopātija" aptver arī neiroloģiskos simptomus, piemēram, jušanas un/vai kustību traucējumus. Šie abi traucējumi var būt sastopami vienlaikus, un tiem var būt viens cēlonis – piemēram, mugurkaula starpskriemeļu atveres stenoze, diska protrūzija, infekcija, skriemeļu nobīdes u.tml. Akūts kakla radikulīts, kas attīstījies kakla nervu iekaisuma rezultātā, progresējošas saslimšanas gadījumā var radīt komplikācijas – hroniskas kakla radikulopātijas attīstīšanos, kas izpaudīsies kā roku jutības traucējumi un muskuļu spēka samazināšanās.

CĒLOŅI

Vairumā gadījumu akūta un subakūta (6-12 nedēļas) radikulīta cēloņi ir starpskriemeļu diska protrūzija jeb trūce. Hroniska (ilgāka par 3 mēnešiem) radikulīta parastais cēlonis ir saaugumu izveidošanās ap nerva saknīti un tās pastāvīgs kairinājums. Saaugumu veidošanās var būt gan diska protrūzijas radīta akūta iekaisuma, gan ķirurģiskas iejaukšanās sekas.
Citi kakla radikulīta cēloņi:
- spinālā kanāla sašaurināšanās (stenoze),
- starpskriemeļu atveres (vieta, kur nervi iznāk no mugurkaula) sašaurināšanās,
- spondilolistēze (skriemeļu nobīde attiecībā vienam pret otru),
- radikulīts kā ķīmij- vai radiācijas terapijas sekas.
Gados jauniem pacientiem akūta kakla radikulīta biežākais cēlonis ir starpskriemeļu diska protrūzija  (izspiešanās) un muguras smadzeņu nerva kairinājums.
Padzīvojušiem cilvēkiem radikulīta visbiežāk sastopamais cēlonis ir kaulaudu pārmērīga izaugšana (t.s. "osteofīti") apvienojumā ar vecuma izraisīto starpskriemeļu diska augstuma samazināšanos.
Radikulīts kā starpskriemeļu diska protrūzijas  (izspiešanās) sekas attīstās īpaši strauji un izpaužas ar sāpēm rokā un kaklā, galvas un kakla piespiedu stāvokli.
Sāpes pastiprinās klepojot un šķaudot, kustību traucējumi un muskuļu atrofija attīstās vēlāk. Pacientu, kuri cieš no radikulīta kā diska prorūzijas sekām, parastais vecums ir 30-45 gadi.
Kaulaudu pārmērīgas izaugšanas izraisīta radikulīta gadījumā saslimšana attīstās pakāpeniski. Raksturīgas sāpes naktīs, roku tirpšana un durstīšana tajās.
Radikulītam kā kaulu osteofītu sekām ir tendence uz hronisku norisi. Paasinājuma periodus var izraisīt vai nu pēkšņas traumas (piemēram, t.s. "pātagas cirtiena" trauma transporta avarēšanas gadījumā), vai arī ilgstoša atrašanās nepareizā pozā (darbs pie rakstāmgalda, televizora skatīšanās). Bezsimptomu periodi var ilgt mēnešiem un gadiem, tos pārtrauc ļoti stipru sāpju epizodes.

DIAGNOZE

SIMPTOMI
Kakla radikulītam tipiskos gadījumos raksturīgas sāpes kaklā un plecā, ierobežots kakla kustības apjoms. Sāpes var pastiprināties, pagriežot galvu vai noliecot to uz priekšu. Pacienti bieži saista sāpju sākšanos ar nosalšanu (kondicionētājs) vai ilgstošu atrašanos nepareizā pozā (televizora skatīšanās, lasīšana, darbs pie rakstāmgalda). Kakla radikulītam tipiska:
- pēkšņa sākšanās,
- atkarība no pozas,
- sāpju pastiprināšanās naktīs.
Sāpes bieži pavada saspiešanas sajūta, muskuļu spazmas.
Dažādi simptomu veidi var izpausties reizē vai atsevišķi – sāpes plecā un kaklā, parestēzijas (jušanas traucējumi),sāpes pakausī, zvanīšana ausīs, ģīboņi, saspiešanas sajūta krūtīs, migrēnai līdzīgas lēkmes.
Kakla skriemeļu lieli priekšējie spondilofīti var izraisīt disfāgiju (rīšanas traucējumus),elpošanas traucējumus saspiestas trahejas dēļ un acu simptomus, kas satopami relatīvi reti.
Līdztekus augstākminētajiem specifiskajiem simptomiem pacienti bieži vien sūdzas par nogurumu, aizkaitināmību, nespēju koncentrēties. Pacienti ar kakla radikulopātiju mēdz ciest no emocionālajiem traucējumiem.
Ilgstošas stipras sāpes kaklā un rokā, kas traucē gan dienā, gan naktī, naktsmiera traucējumi sagrauj emocionālo līdzsvaru.

KLĪNISKIE IZMEKLĒJUMI
Diagnostiku veido pacienta sūdzības, klīnisko izmeklējumu rezultāti un papildus izmeklējumu rezultāti.
Klasiskie neiroloģiskie izmeklējumi sastāv no muskuļu spēka, refleksu un jutīguma pārbaudes.

PAPILDUS IZMEKLĒJUMI
Datortomogrāfija sniedz kvalitatīvu informāciju par kaulaudu stāvokli, taču tās iespējas ir ierobežotas, vizualizējot mīkstos audus. Magnētiskās rezonanses tomogrāfija ir izvēles metode, jo ļauj redzēt izmaiņas starpskriemeļu diskos, muguras smadzenēs, nervu saknītēs un aptverošajos mīkstajos audos.
Klīniskā diagnoze nevar balstīties tikai uz radioloģisko izmeklējumu rādījumiem! Pat masīvi osteofīti, izteikts diska augstuma samazinājums un līdzās esošo skriemeļu cieša saskare var izraisīt tikai vāji izteiktus simptomus vai neradīt vispār nekādas sūdzības.
Šīs morfoloģiskās izmaiņas nereti tiek atklātas nejauši. Tikai klīniskie simptomi ir diagnostikai izšķiroši

NEIROFIZIOLOĢISKIE IZMEKLĒJUMI
Elektromiogrāfijai (EMG) ir būtiska loma kakla nervu disfunkcijas objektivizācijā. Ar EMG traucējumi bieži vien var tikt atklāti jau tad, kad vēl nav klīnisko izpausmju, piemēram, jušanas traucējumu un muskuļu atrofijas. EMG prasa labu kontaktu ar pacientu, dažkārt tā ir sāpīga un aizņem daudz laika. EMG nav izmeklēšanas rutīnas metode, tā tiek veikta saskaņā ar īpašām indikācijām.

DIFERENCIĀLDIAGNOZE
Kakla radikulīts var izpausties ar lielu daudzumu simptomu un tā diferenciāldiagnozes noteikšana nav viegla.
Kakla radikulīta diagnoze droši nosakāma tikai tad, kad visas citas iespējamās saslimšanas ir izslēgtas. Pirmkārt jāizslēdz mugurkaula skriemeļu audzēji, infekcija un lūzumi.
Nekavējoties jāizvērtē un jāturpina izmeklēt šādi simptomi:
- pakāpeniska simptomu attīstība,
- pastāvīgas sāpes neatkarīgi no galvas un kakla stāvokļa,
- ievērojams vecums,
- paaugstināta temperatūra,
- izmaiņas asinsainā (leikocitoze, palielināts EGĀ),
- rentgenogrāfijā atklāta kaulaudu destrukcija,
- gaitas traucējumi,
- paralīze,
- trauma, audzējs, infekcija anamnēzē,
- vispārīgie simptomi (vārgums, neizskaidrojams svara zudums).

ĀRSTĒŠANA

KONSERVATĪVĀ TERAPIJA
Siltums. Tam ir būtiska nozīme kakla radikulīta ārstēšanā, īpaši, ja radikulīts ir akūtā stadijā. Kakla sildīšanu var realizēt dažādos veidos – mīksta, silta šalle, speciālu sildošu pakešu aplikācija, pudele ar karstu ūdeni, infrasarkanā lampa u.t.t.
Darbības mehānisms – spazmas savilkto muskuļu atslābināšana, saišu un kaulu plēves lokālā kairinājuma mazināšana.
Imobilizācija. Mīkstā kakla ortoze ("apkakle"), ja tā piemeklēta pareiza izmēra, sniedz trīs ārstnieciskos efektus:
- imobilizācija,
- siltums,
- tiek mazināta slodze uz mugurkaula kakla daļu.
Imobilizācijai nav jābūt ilgstošai (parasti dažas dienas)

MEDIKAMENTOZĀ TERAPIJA
Medikamentozajai terapijai kakla radikulīta gadījumā ir tīri simptomātisks raksturs un tā jāveic paralēli fizioterapijai.
Nav pierādījumu, ka medikamentozie preparāti jel kā ietekmē starpskriemeļu diska konsistenci vai apjomu. Ņemot vērā to, ka kakla radikulīta klīniskās izpausmes nosaka liels daudzums patoģenētisko mehānismu, nav pārsteigums fakts, ka var tik izmantoti un dot labu efektu dažādas iedarbības mehānisma medikamenti.  
Stipru sāpju ārstēšana jāuzsāk ar stipriem analģētiķiem.
Ārstējot stipras sāpes, ieteicami nesteroīdi pretiekaisuma līdzekļi, taču uz īsu periodu, ņemot vērā iespējamos kuņģa un zarnu trakta, kā arī sirds un asinsvadu darbības sarežģījumus.
Ārstējot hronisku radikulopātju, izmanto antidepresantus (amitriptilīnu), antikonvulsantus (finlepsīnu, gabalentīnu, pregabalīnu).
Ja augstākminētie medikamenti izrādījušies neefektīvi, var tikt nozīmēti viegli opioīdi (kodeīns, tramadols). Gadījumā, ja medikamentoza terapija ir mazefektīva vai to pavada slikti panesamas blaknes, tiek rekomendētas intervences ārstēšanas metodes.
Pirms izšķirties par ilgstošu farmakoterapiju, daudzi pacienti piekrīt minimāli invazīvai terapijai, kuras metodes vērstas uz sāpju avotu, lai izvairītos no medikamentu atkarības ar nopietnām blaknēm.
Daudzos gadījumos optimāls rezultāts iegūstams, kombinējot farmakoterapiju un intervences tehnoloģijas.

INTERVENCES ĀRSTĒŠANAS METODES
1) Steroīdu epidurāla ievadīšana.
Akūta vai subakūta kakla radikulīta gadījumā indicēta kortikosteroīdu epidurāla ievadīšana.
Veiktie plašie pētījumi liecina, ka steroīdu epidurāla ievadīšana ir augsti efektīva, ārstējot akūtu vai subakūtu radikulītu, un tā vienmēr jāpielieto, pirms izlemt jautājumu par ķirurģisku iejaukšanos.

2) PRF terapija. Pulsa radiofrekvences terapija. Randomizēti kontrolētie pētījumi parāda muguras smadzeņu kakla daļas muguras smadzeņu gangliju stimulācijas ar PRF efektivitāti.
Saskaņā ar pierādījumos balstītām rekomendācijām šīs metodes izmantošanu uzstājīgi iesaka hroniskas radikulopātijas gadījumos.

3) Muguras smadzeņu neirostimulācija
Šīs metodes būtība ir elektrodu implantācija zem ādas muguras smadzeņu tuvumā bojāta segmenta līmenī. Elektrodi tiek pievienoti impulsu ģeneratoram, kuri kavē sāpju sajūtu vadīšanu.
Šo metodi iespējams izmantot gadījumos, kad visas pārējās – mazāk invazīvās metodes nav devušas rezultātu. Ieteicams šo metodi pielietot tikai specializētos centros.

RADIKĀLĀ TERAPIJA
Ķirurģiska iejaukšanās indicēta muguras smadzeņu saspiešanas gadījumā, ja to pavada izteikts neiroloģiskais deficīts.
Hroniskas recidivējošas radikulopātijas ķirurģiska ārstēšana var tikt rekomendēta tikai atsevišķos gadījumos, kad visas pārējās metodes nav vainagojušās ar panākumiem.
Randomizēta pētījuma laikā, salīdzinot konservatīvās un radikālās terapijas efektivitāti, ievērojama sāpju samazināšanās tika atzīmēta 3 mēnešus pēc operācijas. Taču gadu pēc šādas ārstēšanas netika atzīmētas atšķirības starp abām slimnieku grupām.
Tādējādi ķirurģiska iejaukšanās var tikt izmantota gadījumos, kad pastāv noturīga, neatgriezeniska neiroloģiskā deficīta attīstības augsts risks.